Process par noziedzīgi iegūtu mantu
Autors: Shutterstock.com
Noziedzīgi iegūta manta
Noziedzīgi iegūtas mantas definīcija ir noteikta Krimināllikuma 70.¹¹ panta pirmā un pirmās prim daļā:
(1) Noziedzīgi iegūta manta ir jebkāds ekonomisks labums, kas personas īpašumā vai valdījumā tieši vai netieši nonācis noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rezultātā.
(1¹) Netieši noziedzīgi iegūta manta ir jebkāds ekonomisks labums, kas personas īpašumā vai valdījumā nonācis tieši noziedzīgi iegūtas mantas tālākas izmantošanas rezultātā, tai skaitā atkārtotas ieguldīšanas vai pārveidošanas rezultātā, vai līdzekļi, kurus persona ieguvusi no šādas mantas realizācijas, kā arī gūtie augļi un peļņa.
Noziedzīgi iegūtas mantas definīcija ir pārņemta no Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 03.aprīļa Direktīvas 2014/42/ES par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju (Iesaldēšanas un Konfiskācijas Direktīvas) 2.panta 1.punkta.
Ir jāņem vērā, ka mantu atzīst par noziedzīgi iegūtu, ja ir pierādīts noziedzīgs nodarījums, no kura tad manta ir ieguvusi savu noziedzīgo izcelsmi (predikatīvais noziedzīgais nodarījums). Ja ir veikti vairāki predikatīvie noziedzīgi nodarījumi, nav jāpierāda konkrēti, no kura ir iegūti līdzekļi.
Mantu var atzīt arī par noziedzīgi iegūtu, nepierādot predikatīvo noziegumu, bet, konstatējot līdzekļu noziedzīgu izcelsmi un to legalizāciju.
Krimināllikuma 70.¹¹ panta otrā daļa un trešā daļa paredz divas prezumpcijas par mantas noziedzīgu izcelsmi.
Krimināllikuma 70.¹¹ panta otrā daļa papildina iepriekš minēto ar prezumētu noziedzīgi iegūtu mantu konkrētam personu lokam:
(2) Ja mantas vērtība nav samērīga ar personas likumīgiem ienākumiem un persona nepierāda, ka manta ir iegūta likumīgā ceļā, par noziedzīgi iegūtu mantu var atzīt arī mantu, kas pieder personai, kura:
1) izdarījusi noziegumu, kas pēc sava rakstura ir vērsts uz materiāla vai citāda labuma gūšanu, neatkarīgi no tā, vai nozieguma rezultātā materiāls vai citāds labums ir iegūts;
2) ir organizētas grupas dalībnieks;
3) izdarījusi noziegumu, kas saistīts ar terorismu.
Šīs prezumpcijas piemērošana ir saistīta ar personas izdarīto noziegumu un nav attiecināma uz kriminālpārkāpumu.[1] Tā ir ieviesta pamatojoties uz Iesaldēšanas un Konfiskācijas Direktīvas Preambulas 19.punktā norādīto apsvērumu un 5.panta pirmo daļu. Personas noziedzīgi iegūtas mantas nodalīšana no likumīgas notiek atbilstoši Kriminālprocesa likuma 126.panta trešās prim daļas un 124.panta sestajai daļai.
Eiropas Savienības Tiesa (EST) ir atzinusi, ka šī prezumpcija ir piemērojama tikai noziedzīgiem nodarījumiem, kas veido ekonomisko ieguvumu (labumu).[2]
Pamatojoties uz Iesaldēšanas un Konfiskācijas Direktīvas 5.pantu līdzekļu noziedzīga izcelsme ir jāpamato ar lietas apstākļiem, tostarp konkrētiem faktiem un pieejamiem pierādījumiem.
Krimināllikuma 70.¹¹ panta trešā daļa iepriekš minēto personu loka uzskaitījumu paplašina ar personām pēc šādām konstatētām pazīmēm:
(3)Par noziedzīgi iegūtu mantu var atzīt arī mantu, kas atrodas citas tādas personas rīcībā, kura uztur pastāvīgas ģimenes, saimnieciskas vai citādas mantiskas attiecības ar šā panta otrajā daļā minēto personu, ja šīs personas rīcībā esošās mantas vērtība nav samērīga ar tās likumīgiem ienākumiem un ja persona nepierāda, ka manta ir iegūta likumīgā ceļā.
Šī prezumpcija ir ieviesta, balstoties uz Iesaldēšanas un Konfiskācijas Direktīvas 6.panta noteikumiem. Krimināllikuma 70.¹¹ panta trešā daļas piemērošana ir saistīta ar Krimināllikuma 70.¹¹ panta otrās daļas prezumpciju. Taču, piemērojot šo prezumpciju, ir jākonstatē pastāvīgu (noturīgu, ilgstošu, nemainīgu) saikni ar nozieguma izdarītāju, bet nav jākonstatē šo trešo personu saikne ar izdarīto noziegumu. Ar citiem vārdiem sakot, prezumpciju attiecina uz personas mantu, kura nav veikusi noziegumu. Tāpat personai nav jāzina vai jāapzinās, kādu tieši noziegumu ir izdarījusi persona, ar kuru ir nodibinātas pastāvīgas ģimenes, saimnieciskas vai citādas mantiskas attiecības.[3] Taču EST ir precizējusi, ka līdzekļu nodošanas un saņemšanas mērķim ir jābūt mantas slēpšanai (izvairīšanās no konfiskācijas), kas tieši izriet no Iesaldēšanas un Konfiskācijas Direktīvas 6.panta prasībām.[4]
Noziedzīgi iegūtas mantas jēdziena saturu, kas ir Krimināllikumā vēl papildina Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (turpmāk tekstā - Novēršanas likums) 4.panta trešā daļas noteikumi:
(3) Papildus Krimināllikumā noteiktajiem par noziedzīgi iegūtiem uzskatāmi arī līdzekļi, kuri pieder personai vai kurus tieši vai netieši kontrolē persona:
1) kura ir iekļauta kādā no Ministru kabineta noteiktu valstu vai starptautisko organizāciju sastādītajiem to personu sarakstiem, kas tiek turētas aizdomās par iesaistīšanos teroristiskās darbībās vai masveida iznīcināšanas ieroču izgatavošanā, glabāšanā, pārvietošanā, lietošanā vai izplatīšanā;
2) kura ir iekļauta uz Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma pamata Ministru kabineta sastādītajā sankciju subjektu sarakstā nolūkā cīnīties pret iesaistīšanos teroristiskās darbībās vai masveida iznīcināšanas ieroču izgatavošanā, glabāšanā, pārvietošanā, lietošanā vai izplatīšanā;
3) par kuru operatīvās darbības subjektiem, izmeklēšanas iestādēm, prokuratūrai vai tiesai ir informācija, kas dod pietiekamu pamatu šo personu turēt aizdomās par tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kurš saistīts ar terorismu, vai līdzdalību tajā.
Vērtējot mantas noziedzīgo izcelsmi, tiek piemērots “iespējamības pārsvara” pierādīšanas standarts, kas ir zemāka latiņa kā Kriminālprocesa likuma 19.panta trešajā daļā ietvertais pierādīšanas standarts “ārpus saprātīgām šaubām.” Iespējamības pārsvara pierādīšanas standarts ir nostiprināts Kriminālprocesa likuma 124.panta sestajā daļā:
Kriminālprocesā un procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme.
Iespējamības pārsvara pierādīšanas standarts ir piemērojams tikai uz mantas noziedzīgu izcelsmi.[5] Kriminālprocesa likuma 124.panta sestā daļa ir balstīta uz Iesaldēšanas un Konfiskācijas Direktīvas Preambulas 21.apsvērumu un 5.panta 1.punktu, 6.panta 1.punktu noteikumiem.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 125.panta trešo daļas prasībām, fakta legālā prezumpcija par iespējamības pārsvaru piemēro, ja ar mantu ir veiktas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas darbības un ja kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi, kā arī ir jāņem vērā, ka fakta legāla prezumpcija ir attiecināms tikai uz personām, kuras tiek turētas aizdomās vai sauktas pie kriminālatbildības par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.
Kriminālprocesa likuma 126.panta trešās prim daļa paredz pārnest pierādīšanas slogu no procesa virzītāja uz kriminālprocesā iesaistītās personas, kas apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu. No minētā var izdarīt secinājumu, ka personai ir jāspēj izskaidrot mantas izcelsmi, tas ir, jāspēj pierādīt, ka tā ir pārbaudījusi, vai tā ir saņēmusi likumīgas izcelsmes mantu.
Neskatoties uz iepriekš minēto, sākotnēji pierādīšanas pienākums par mantas “visticamāko” noziedzīgu izcelsmi gulstas uz kriminālprocesa procesa virzītāju un apsūdzības izvirzītāju, jo citādāk tas nonāk pretrunā ar Kriminālprocesa likuma 124.panta sestajā daļā noteiktajām prasībām.
Varbūtībai par mantas noziedzīgu izcelsmi ir jābūt pamatotai un pārliecinošai.[6] Līdz ar ko tikai tad personai var uzlikt pierādījumu iesniegšanas pienākumu, kas neatbrīvo kriminālprocesa procesa virzītāju un apsūdzības izvirzītāju no pierādījuma kopuma savākšanas, kas dotu pierādītu pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme.
Satversmes tiesas ir paudusi atziņu, ka nevainīguma prezumpcijas kā Satversmē nostiprinātas pamattiesības būtība tiktu skarta, ja personai pašai būtu jāpierāda savs nevainīgums, tas ir, kriminālprocess tiktu sākts ar prezumpciju par vainu.[7] Tiesu praksē ir nostiprinājusies atziņa, ka procesa virzītājam ir pienākums pierādīt, ka mantai visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme, un tikai tad personai, apgalvojot pretējo, ir pienākums pierādīt mantas likumīgo izcelsmi.[8]
Fiziskai un juridiskai personai uzliktais pienākums pierādīt mantas likumīgo izcelsmi ir pārņemts no:
Eiropas Padomes konvencija par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju (Varšavas Konvencijas) 3.panta 4.punkts;
Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija pret transnacionālo organizēto noziedzību (Palermo Konvencija) 12.panta 7.punkts;
Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija pret narkotisko un psihotropo vielu nelegālu apriti (Vīnes Konvencija) 5.panta 7.punkts.
Personai, nepārzinot izmeklēšanas darbību būtību un civiltiesisku darījumu attaisnojošos dokumentu nianses, kā arī, ņemot vērā ierobežoto informāciju par apsvērumiem, kas liek prezumēt, ka līdzekļiem visticamāk ir noziedzīga izcelsme - pienākums iesniegt pierādījumus par līdzekļu izcelsmi nav viegls uzdevumus.
Autors: Shutterstock.com
Legalizācija
Krimināllikuma 195.pantā ir noteikta kriminālatbildība par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu vai citas mantas legalizēšanu (legalizācija).
Legalizācijas objektīvo un subjektīvo pazīmju apraksts (darbībām ar mantu) ir atrodams Novēršanas likuma 5.panta pirmajā daļas tiesību normā:
(1) Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija ir šādas darbības:
1) noziedzīgi iegūtu līdzekļu pārvēršana citās vērtībās, to atrašanās vietas vai piederības mainīšana, apzinoties, ka šie līdzekļi ir noziedzīgi iegūti, un ja šīs darbības veiktas nolūkā slēpt vai maskēt līdzekļu noziedzīgo izcelsmi vai palīdzēt citai personai, kura iesaistīta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, izvairīties no juridiskās atbildības;
2) noziedzīgi iegūtu līdzekļu patiesā rakstura, izcelsmes, atrašanās vietas, izvietojuma, kustības, piederības slēpšana vai maskēšana, apzinoties, ka šie līdzekļi ir noziedzīgi iegūti;
3) citas personas noziedzīgi iegūtu līdzekļu iegūšana īpašumā, valdījumā vai lietojumā vai to realizēšana, apzinoties, ka šie līdzekļi ir noziedzīgi iegūti.
Legalizācija ir attiecināma tikai uz nelegāli iegūtiem līdzekļiem, tādējādi legalizāciju var veikt persona pati, kas ir izdarījusi predikatīvo noziegumu (self-laundering), gan arī cita persona, kas pati nav veikusi predikatīvo noziegumu (third -party laundering).[9]
Saskaņā ar Novēršanas likuma 5.panta pirmā prim daļu, iepriekš uzskaitītās darbības uzskata arī par legalizāciju, ja persona apzināti pieļāva, ka līdzekļi ir noziedzīgi iegūti. Savukārt, Novēršanas likuma 5.panta otrā daļa noteic, ka legalizāciju atzīst arī tad, ja predikatīvais noziegums ir izdarīts ārpus Latvijas teritorijas. Bet ir jānodala līdzekļu legalizācija no tādas mantas, kas ietilpst noziedzīga nodarījuma priekšmetā.
Kriminālprocesa likuma 124.panta septītajā daļā ir paredzēts, lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, nav nepieciešams pierādīt, konkrēti no kura noziedzīgā nodarījuma līdzekļi iegūti. Minētā tiesību norma ir ieviesta, lai sauktu pie atbildības personu par “Stand-alone” jeb autonomu patstāvīgu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija, nepierādot konkrētu predikatīvo noziedzīgu nodarījumu, balstoties uz netiešajiem pierādījumiem, kas norāda uz mantas noziedzīgu izcelsmi, tipoloģiju un pazīmēm, kā arī personas nespēju pierādīt mantas likumīgo izcelsmi.[10] Šī tiesību norma ir piemērojama ne tikai, ja nav noskaidrots predikatīvais noziedzīgais nodarījums, bet arī, ja persona tiek apsūdzēta tikai par legalizāciju.[11] Savukārt mantas noziedzīgu izcelsmi jānoskaidro, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 125.panta trešās daļas prezumpcijai. Taču tipoloģijas un pazīmes pašas par sevi nepierāda finanšu līdzekļu noziedzīgo izcelsmi un ir ar informatīvu nozīmi.[12]
Iesaldēšana
Novēršanas likuma 1.panta 19.punkts nosaka, ka līdzekļu iesaldēšana ir liegums jebkādai līdzekļu kustībai un darījumiem, arī pārvedumiem, grozījumiem, maiņai, izmantošanai, piekļuvei tiem vai rīcībai ar tiem, kuras rezultātā jebkādā veidā varētu mainīties šo līdzekļu apjoms, summa, atrašanās vieta, īpašnieks, valdītājs, raksturīgās iezīmes vai mērķis vai rasties citas izmaiņas, kas varētu padarīt iespējamu līdzekļu izmantošanu, tostarp vērtspapīru portfeļa pārvaldību.
Eiropas Cilvēktiesību Tiesas (ECT) praksē ir nostiprinājusies atziņa, ka bankas kontu iesaldēšana tiek uzskatīta par līdzekļu izmantošanas kontroles pasākumu un tās mērķis ir šo līdzekļu īpašnieka atturēšana no turpmākas līdzekļu izmantošanas.[1]
Bez tam Novēršanas likuma 32.1panta pirmā daļa paredz, ka Finanšu izlūkošanas dienestam (turpmāk tekstā - FID) ir tiesības izdot likuma subjektam vai valsts informācijas sistēmas pārzinim saistošu rīkojumu par līdzekļu iesaldēšanu, ja rodas pamatotas aizdomas, ka notiek vai ir veikts noziedzīgs nodarījums, tai skaitā, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija, terorisma un proliferācijas finansēšana vai šo noziedzīgo nodarījumu mēģinājums. FID rīkojums par līdzekļu iesaldēšanu ir vērsts uz kriminālprocesuālu mērķu sasniegšanu.[1] Atbilstoši Novēršanas likuma 51.panta nosacījumiem, FID neveic izmeklēšanu, bet gan apkopo iegūto informāciju un nodot ziņas pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm tālākai apstākļu noskaidrošanai, ja netiek pieņemts lēmums atcelt rīkojumu, jo ir saņemtas ziņas par līdzekļu likumīgu izcelsmi.
Tādējādi FID rīkojums par līdzekļu iesaldēšanu ir starplēmums procesā, kurš var turpināties kā kriminālprocess. Ņemot vērā iepriekš minēto, pēc līdzekļu iesaldēšanas var sekot aresta uzlikšana mantai.
Autors: Shutterstock.com
Aresta uzlikšana mantai
ECT ir skaidrojusi, ka aresta uzlikšana mantai kriminālprocesā ir īpašuma tiesību kontrole.[1] Latvijas normatīvajos aktos nav atrodama legālā definīcija aresta uzlikšanai mantai. Tiek norādīts, ka Latvija ir pievienojusies starptautiskiem tiesību aktiem, kas norāda uz to, ka ar arestu ir jāsaprot pagaidu aizliegums nodot, iznīcināt, pārveidot, pārdot vai pārvietot īpašumu vai īpašuma pagaidu arestu vai kontroli, ko veic, pamatojoties uz orderi, kuru izsniegusi tiesa vai cita kompetenta iestāde.[16]
Manta tiek arestēta, ja kriminālprocesā ir iegūtas ziņas par to, ka manta ir noziedzīgi iegūta, vai ja persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, par ko ir paredzēts papildsods mantas konfiskācija, kā arī citos likumā noteiktajos gadījumos, kad ir iespējama mantas konfiskācija (piemēram, ir uzsākts process pret juridisku personu par piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanu).[17]
Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 138.panta nosacījumiem, aresta uzlikšana mantai pati par sevi nav izmeklēšanas darbība, jo netiek nodibināti pierādījumi. Pirmstiesas procesā arestu mantai uzliek ar procesa virzītāja lēmumu, kuru ir apstiprinājis izmeklēšanas tiesnesis, bet iztiesāšanas laikā lēmumu pieņem tiesa, ievērojot Kriminālprocesa likuma 361.panta trešo daļas nosacījumus.
Kriminālprocesa likuma 361.pants nosauc sasniedzamos mērķus[18] un tie ir mantisko jautājumu risinājumi un iespējamā krimināltiesiskā piespiedu līdzekļa izpildes nodrošināšana, kā arī nepieciešamība atņemt noziedzīgi iegūtu mantu, neļaujot to izmantot un gūt no tās labumu, neļaujot tai iet zudumā, tikt noslēptai vai iznīcinātai. Par pamatu aresta uzlikšanai ir apstāklis, ka pretējā gadījumā nesavlaicīga piemērošana var padarīt mantisko jautājumu risinājumu vai iespējamā krimināltiesiskā piespiedu līdzekļa izpildi par apgrūtinātu vai neiespējamu.[19]
Civillikuma 927.pants īpašumtiesības raksturo kā tiesības valdīt, lietot un rīkoties ar mantu. Manta var būt kustama un nekustama, kā arī reģistrēta vai nereģistrēta publiskā reģistrā. Lai saglabātu personas mantu tādā stāvoklī, kādā tā ir bijusi procesuālo līdzekļu piemērošanas brīdi un nodrošinātu Kriminālprocesa likuma 361.pantā minētos mērķos, būtu jāprecizē kā izpaudīsies aresta uzlikšana mantai, ņemot vērā iepriekš minētās mantas pazīmes.
No Kriminālprocesa likuma 361.panta astotā daļas tiesību normas izriet, ka nav atļauts uzlikt arestu pirmās nepieciešamības priekšmetiem. Mantas aresta termiņi ir noteikti Kriminālprocesa likuma 389.pantā.
Uzziniet vairāk – pilnu rakstu lasiet mūsu mājaslapā!