Mārtiņš SIA „Latona Ltd” strādā jau 18 gadus. SIA „Latona Ltd” dibināja Ruta un Edmunds Štreihfeldi tālajā 1992. gada 5. maijā. Kā smej pats Mārtiņš: „Esmu jebkura darba devēja sapnis, jo, kad es 18 gadu vecumā sāku strādāt apbedīšanā, man jau bija 15 gadu stāžs.” Mārtiņš mūs iepazīstinās ar visnotaļ interesantiem jautājumiem un to atbildēm, kas ir sakrājušies gadu laikā. Tā kā apbedīšana ir nozare, kurā valda ļoti daudz aizspriedumu, kas ir saistīts ar to, ka cilvēki kautrējas uzdot sev interesējošus jautājumus, tādēļ ir tapusi šī intervija, kur ir apkopota liela daļa jautājumu, kas parasti netiek skaļi uzdoti. Varbūt kādam šie jautājumi šķitīs nepieņemami vai dīvaini, tomēr mēs vēlamies sniegt atbildes uz šiem jautājumiem un parādīt sabiedrībai, ka apbedīšana nav tikai bizness, tā ir dziļa pietāte un cieņa pret darbu, ko mēs darām, un tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ mēs izvēlamies strādāt šajā profesijā.

Vai taisnība, ka apbedītāji netur birojos bērnu zārkus?
Cik es zinu, tajā skaitā arī mēs, tik tiešām apbedīšanas uzņēmumi netur bēru zārkus savos birojos. Tas nav saistīts ar pieprasījumu, bet drīzāk māņticību, tādu kā nevēlēšanos piesaukt nāvi bērniem. Nepārprotiet, nav tā, ka mēs vēlamies piesaukt nāvi sirmjgalvjiem, bet saprotiet, kad viņsaulē dodas cilvēks izteikti gados ar savu dzīves pieredzi un nastu, tad tā ir viena lieta, bet, kad ir jāapbedī zīdainis vai bērns, tad tas ir pavisam kas cits. Ja pie senioru apbedīšanas, tā teikt, var pierast, tad bērna apbedīšana nav normāli. Jebkurš apbedītājs pret mirušajiem izturas ar cieņu, bet pret pāragri mirušiem cilvēkiem, bērniem, pusaudžiem ir divtik liela cieņa, uzmanība un līdzjūtība.

Jums visi zārki ir tik lieli, bet mana ome bija dikti maziņa, vai es varu pasūtīt īsāku zārciņu?
Personīgi mēs tādus pasūtījumus īsākiem zārkiem nepiedāvājam. Ne jau tāpēc, ka mēs nespētu sarunāt, ka tādu izgatavo, bet gan tāpēc, ka bērēs apkārtējiem, kas nav tiešie bēru viesi, bet gan tikai kapu apmeklētāji, var rasties maldīgs priekšstats, ka tiek glabāts bērns. Šāds priekšstats, vien doma par to, ka tiek apglabāts bērns, var izraisīt lielas pārdomas un šausminošas, nepatīkamas sajūtas.

Vai es varu pasūtīt bēres sev, būdams vēl dzīvs?
Es šādu pakalpojumu nepiedāvāju un neesmu dzirdējis, ka kāds no kolēģiem piedāvātu. Vēsturiski ir bijuši mēģinājumi ieviest šādu produktu Latvijā, bet visi vainagojušies ar izgāšanos. Bet man ir gadījies, ka ienāk kundze un nopērk ozolkoka zārku, palūdz to aizvest uz savu privātmāju un ienest iekšā. Uz jautājumu, kam tas domāts, viņa atbildēja, ka brālim. Brālis vēlas izgreznot savu zārku, būdams vēl dzīvs. Starp citu, savulaik arī mans tēvs bija vedis zārku cilvēkiem uz mājām. Vēsturiski tas bija tikai normāli turēt mājās zārku, jo meistaru, kuri spēj izgatavot zārku, bija maz, un sava mūža māja bija jāsadabū savas dzīves laikā.

Vai kāds ir aizvests dzīvs uz morgu?
Ārkārtīgi reti, bet šādi gadījumi ir fiksēti arī pie mums Latvijā.

Kā tas sanāk, ka aizved uz morgu dzīvu?
Es to varu izskaidrot dažādi – laiks, bailes, nolaidība un slimība. Sākšu ar „laiks”. Apbedītāji, kad saņem zvanu par to, ka ir jābrauc uz mājām pēc aizgājēja, kā vienu no pirmajiem jautājumiem uzdod: „Kad tas notika?” Mums ir nerakstīts likums – braukt pēc mirušā tikai tad, ja pēc nāves iestāšanās ir pagājušas vismaz divas stundas. Šīs divas stundas ir laiks, kad ķermenis jau ir sācis atdzist, ir parādījušies pirmie līķu plankumi, visbiežāk ķermeņa daļās, kas ir tuvāk zemei. Iespējams, ka situācijās, kad kāds ir aizvest dzīvs, nav nogaidītas šīs stundas.
Vēl viens faktors ir bailes. Ir situācijas, kad, neskatoties uz to, cik tuvinieks ir bijis mīļš un saudzējams, viņam nomirstot, cilvēks kļūst par svešinieku. Rodas tāda kā psiholoģiskā barjera, ka tas vairs nav mans radinieks, tas nav tas, ko es mīlēju un par ko rūpējos. Šāda situācija var būt: radinieks pa gabalu paskatās un, kad viņam vairs neatbild, secina, ka noteikti cilvēks ir miris, bet nespēj pieiet klāt, lai pārbaudītu pulsu, ķermeņa temperatūru. Tiek izsaukti apbedītāji, kas atbraucot secina, ka aizgājējs nekur nav aizgājis, bet gan cieši guļ. Ir dzirdēts arī par ģimenes ārstiem, kas ļoti baidās no mirušā un notic apjukušajam tuviniekam, ka nu viņa pacients ir miris. Gan šāda ārsta kļūda, gan tas, ka apbedītājs ierodas pārāk agri un nepārbauda, kaut vai paturot roku uz mirušā pieres, vaigiem, ir nolaidība.
Ir vēl viens moments, kas varētu radīt situāciju, ka uz morgu aizved dzīvu cilvēku. Šis moments ir slimība – letarģiskais miegs. Slimība ir ārkārtēji reta, mūsdienās gandrīz jau izzudusi. Šīs slimības pamatā ir ļoti ciešs miegs – dzīvs cilvēks sāk līdzināties mirušam. Ja no viegla letarģiskā miega fāzes vēl var uzmodināt, mijiedarbojoties ar slimnieku, tad dziļā fāzē cilvēka ķermenis atdziest, acu zīlītes nereaģē uz gaismu, palēninās elpošana un arī sirds puksti ir konstatējami ar grūtībām. Bet, kā jau es minēju, šī slimība ir ārkārtēji reta, es savā praksē neesmu vēl saskāries ar šo slimību.

Vai kapos zog pieminekļus, apmales un futrāļus?
Par kapakmeņiem nav dzirdēts, bet maliņas un futrāļus – jā, reti, bet zog. Dzīvojam mēs sabiedrībā, kad gribas visu to labāko, bet bieži nevaram atļauties, un tad cilvēks nozog no cita, lai uzliktu sev. Man personīgi tas ir nepieņemami, un uzskatu, ka šādu cilvēku agrāk vai vēlāk karma sodīs. Es saviem klientiem, veidojot kapa vietas, iesaku marķēt ar gravējumu gan maliņas, gan futrāļus, tas nav 100% droši, bet vismaz atbaidīs daļu nelabvēļu.

Ko man darīt ar krustu, kad kapa kopiņa ir sasēdusies un es vēlos likt pieminekli?
Personīgi es iesaku krustu ierakt turpat zemē, kur ir apglabāts mirušais, un tam pa virsu jau varam veidot sev tīkamu kapa kompozīciju. Es uzskatu, ka krusta zīmē ir spēks, enerģija un ka mums ir jāizturas ar zināmu cieņu pret šo simbolu. Protams, ir redzēti pilni kapi ar krustiem, kas iemesti vienkārši miskastē, bet šādu rīcību es galīgi neatbalstu.

Vai taisnība, ka, apģērbjot mirušos, tiem pārgriež drēbes mugurpusē?
Nē, šī gan nav taisnība – ja ir atnestas piemērotas drēbes. Es personīgi aizgājējus pucēju bērēm jau apmēram 17 gadus un visiem mirušajiem uzvelku radinieku atnestās drēbes. Ar ļoti retiem izņēmumiem es tās griežu. Biežākais iemesls, kāpēc ir jāpārgriež apģērbs, piemēram, žakete, ir tas, ka apģērbs ir par mazu. Teiksim, kungam ir bijis dzīvē viens uzvalks, un tas pats no vidusskolas izlaiduma vai kāzām, kad viņš ir bijis izteikti slaidāks, un dzīves pēdējās dienās ir noteicis, ka jāglabā tieši tajā uzvalkā un nevienā citā. Tad nu es žaketi pārgriežu un uzvelku, bet, kad mirušais guļ zārkā uz muguras, tad to tā īsti neredz, un galu galā izskatās ļoti glīti.

Vai mirušos mazgā pirms apģērbšanas?
Tā pilnībā no galvas līdz kājām mirušos mazgā samērā reti. Pilnai mazgāšanai ir nepieciešams speciāls aprīkojums, kas ir reti pieejams. Pilnu mazgāšanu veic, ja, piemēram, mirušā ķermenis ir ļoti netīrs, asiņains. Visbiežāk morga sanitāri apmazgā mirušos, tas ir, nomazgā rokas, seju un nepieciešamības gadījumā izmazgā arī matus. Matus arī mazgā divējādi: ja mati ir tikai savēlušies un nedaudz netīri, tad izmanto sauso šampūnu, bet, ja ir pieķepuši ar ēdienu, asinīm vai vienkārši ļoti netīri, tad mazgā ar šampūnu un žāvē ar matu fēnu. Mans privātais morgs ir piemērots gan apmazgāšanai, gan pilna ķermeņa mazgāšanai ar ziepēm un ūdeni.

Vai mirušajam var nokrāsot matus, nagus, uzkrāsot lūpas, uzlikt vaigu sārtumu?
Jā, mirušajam var izdarīt visu minēto. Matus gan cenšas krāsot ar pūšamajām krāsām, jo bieži vien matu krāsām, lai tās krāsotu, ir nepieciešamas barības vielas, kas ir matos, bet, cilvēkam nomirstot, šīs barības vielas matos vairs nav. Nagus arīdzan gan apgriež, gan krāso. Apbedītājam ir jāpiekodina, ka ir jānokrāso nagi, un ir jāiedod līdzi nagu laka, bet der zināt, ka ne visas labprātīgi klājas un žūst uz atdzisuša ķermeņa. Tas pats ir ar lūpu krāsām, ne visas var uzsmērēt, jo ir tādas, kurām ir nepieciešamas siltums, lai tās sāktu kust uz lūpām. Ar tonālajiem krēmiem un pūderiem gan nav problēmu. Ja morga sanitārs izmanto laba ražotāja kosmētiku, tad to uzklāt nav problēmu. Personīgi es, ja radinieki neprecizē, kosmētiku izmantoju ļoti, ļoti minimāli, jo uzskatu, ka mirušajam ir jāizskatās maksimāli dabīgi un atpazīstami tuviniekiem. Ar tonālo es parasti paslēpju kādu zilumu, kas var rasties aizgājējam miršanas brīdī, ja, piemēram, viņš kaut kur ir kritis, vai kādu citu nedabiski sārtu, sarkanu pleķīti.

Vai mirušajiem lauž kaulus?
Šo mistisko jautājumu esmu dzirdējis daudzas reizes un pat nezinu, no kurienes šādas baumas ir cēlušās. Protams, ka mirušajiem kaulus nelauž. Kad cilvēks nomirst un apstājas asinsrite, tad muskulatūra sastingst, bet, paejot laikam, citiem tās ir pāris stundu, citiem diena vai divas, muskuļi atkal atslābst. Protams, lai es saģērbtu mirušo, man viņš ir „jāizvingrina” jeb jāveic pasīvas kustības, saliecot un iztaisnojot rokas, pirkstus. No malas, iespējams, kādam tā varētu šķist kā kaulu laušana, bet patiesībā tā nav. Tā kā šis apgalvojums ir viens no lielajiem mītiem manā sfērā.

Vai pēc nāves aug bārda, mati, nagi?
Nē, pēc nāves visi metaboliskie procesi ir apstājušies un neaug ne mati, ne nagi, ne bārda. Maldinošā sajūta, ka bārdas rugāji ir izlīduši, ir tādēļ, ka ķermenis zaudē ūdeni un āda sasēžas, kā rezultātā izlien nelieli bārdas rugāji.

Vai mājās ir jāaizklāj spoguļi, kad nomirst cilvēks?
Kā vēlaties, varat aizklāt, bet varat arī neaizklāt. Vēsturiski mūsu senči aizklāja spoguļus, jo baidījās, ka spoguļos iemitināsies mirušā nelabais gars vai noklīdusī dvēsele. Pēc senču uzskatiem, dvēsele pēc nāves 40 dienas klejo apkārt, lai saprastu, vai viņa dosies uz elli vai paradīzi, un, lai viņa neiesprūstu šajā saulē, spoguļus aizklāja. Tāpat senči uzskatīja, ka nedrīkst skatīties spoguļos, ja mājās ir nelaiķis, jo viņš var aizsaukt sev līdzi uz viņsauli. Tā kā tie ir tikai mīti, tad tikai mūsu pašu spēkos ir tam ticēt vai nē.

Vai mirušajam jāliek monētas uz acīm?
Arī šis ir mīts un ticējums. Senajā Grieķijā, kad cilvēks nomira, tika uzskatīts, ka viņa dvēseli aizved uz pazemi un tai ir jāpārceļas pār Stiksas upi, lai nokļūtu dievu valstībā. Pie upes bija pārcēlājs, un, lūk, tad viņam bija jāmaksā ar monētām, lai dvēsele tiktu pārcelta. Tika uzskatīts, ka tiem, kam nebija monētu, varēja iesprūst starp divām pasaulēm.

Kāpēc mirušo iznes ar kājām pa priekšu?
Tā īsti nemācēšu teikt, kāpēc tā ir, bet visi apbedītāji cenšas tā darīt. Varbūt tīri fiziski vieglāk ir tā darboties, bet varbūt tā ir māņticība. Katrā ziņā – tā ir pieņemts, un tā dara. Ir arī ticējums, ka nedrīkst gulēt ar kājām pret izejas durvīm, jo tad drīz arī tevi iznesīs. Vai mediķi nes otrādi, respektīvi ar galvu pa priekšu? To es nemācēšu teikt, kādreiz, kad satikšu kādu no neatliekamās medicīniskās palīdzības, intereses pēc pajautāšu.

Kāpēc nedrīkst iet pirms zārka?
Šis ir balstīts uz ticējumiem. Ir ticējumi, kas saka, ka nākamais mirs tas, kas izies no istabas pēc līķa, vai tas, kurš ies pirms zārka. Apbedītāji arī neiesaka iet, skriet pirms mirušā uz apbedījuma vietu. Māņticība ir tā līdz galam neizskaidrojama lieta – gribi tici, gribi nē. Es katrā ziņa vairāk ticu, nekā neticu.

Vai mirušais mēdz izkrist no zārka?
Neko tādu neesmu dzirdējis, būtu izlūzis zārka dibens un izkritis mirušais, bet ir dzirdēts, ka nesēji ziemā paslīd un krīt kopā ar visu mirušo. Personīgi man ir bijis, ka nesu zārku, viens no vīriem paslīd un krīt, pārējie noreaģē un krīt ar ceļiem pret zemi, lai tikai neapgāztos zārks. Bet vienu reizi bija arī tā, ka viens no vīriem krīt un izsit pamatu no kājām blakus esošajam nesējam, visi krīt gar zemi, un tad gan izkrita mirušais no zārka. Toreiz pie vainas bija ūdens, kas tecēja zem sniega, un ledus. Bet toreiz tur viss beidzās labi, radinieki bija saprotoši un tik noteica, ka aizgājējs vēl nav gatavs gulties zemes klēpī. Mēs visi esam cilvēki un visi varam kļūdīties, tikai uzmanība, pacietība un pieredze samazina šīs kļūdas.

Vai kāds ir nomiris bērēs?
Bērēs, kurās esmu piedalījies personīgi es, un tās ir vairāki simti, man nav nācies saskarties, ka kāds bēru laikā būtu nomiris. Bet vispār no kolēģiem esmu dzirdējis, ka tādas situācijas mēdzot būt – bērēs laulātais tik ļoti pārdzīvo, ka neiztur sirds.

Vai kāds ir iekritis kapā?
Personīgi es to neesmu pieredzējis, bet mans tēvs gan savulaik stāstīja par bērēm, kur tas bija noticis. Tas bija ļoti, ļoti sen, ja pareizi atceros tēva stāstīto, tad esot bijis tā, ka bērēs glabāja vīru un sieva bijusi histērijā, raudāja gaužas asaras un visu laiku kapličā teica: „Kāpēc? Kāpēc, Dievs, tu paņēmi viņu, nevis mani? Ņem mani!” Kad mans tēvs piebrauca ar mirušo pie kapa un cēla ārā zārku, lai to nestu uz apbedījuma vietu, tad šī sieviete esot skrējusi zārkam pa priekšu un visu laiku skandējusi par to, lai ņem viņu. Pirms pašas bedres sievietei samisējās kājas un viņa paklupa. Paklūpot viņa tik tiešām ievēlās kapā, un tad jau no kapa bedres atskanējusi pavisam cita „dziesma” un teikusi: „Es pārdomāju, Dievs, neņem tomēr mani.” Tad, lūk, arī ir atsauce uz iepriekš aprakstīto, kāpēc nedrīkst iet uz kapu pirms mirušā un ka ticējumiem un mītiem, iespējams, ir savs pamatojums un spēks.

Nobeigumā vēlējos piebilst, ka nav nepareizu vai dīvainu jautājumu, it sevišķi tik delikātā jomā kā apbedīšana. Cilvēki dzīves laikā reti saskaras ar nepieciešamību pēc apbedīšanas pakalpojumiem, un tādēļ ir labi, ja pretī gadās šīs jomas speciālists. Mēs apzināmies, ka viss, kas ir saistīts ar nāvi, ir mulsinošs, sāpīgs un var izraisīt daudz jautājumu vai pat negatīvas emocijas, tādēļ cieņpilna un atbalstoša komunikācija no apbedīšanas biroja darbinieku puses ir ļoti nozīmīga. Tāpēc, izvēloties apbedīšanas biroju, droši vaicājiet jebkuru jums interesējošo jautājumu, un mēs jums sniegsim atbildes, cik vien tas būs mūsu spēkos.